Ir nepieciešama daudz un dažāda piedalīšanās valsts dzīvē. Saruna ar Uldi Tīronu

Brīvības bulvāris

Raidījumā Brīvības bulvāris saruna ar filozofu un žurnāla "Rīgas Laiks" galveno redaktoru Uldi Tīronu par valodu un to, kā atpazīst “sapuvušu”, par domāšanu un nedomāšanu par karu, par mūsdienu krievu pasauli un sabiedrības “fašizāciju”, par Ļeņinu un latviešu strēlniekiem un arī Putinu. "Tas, ko darīja vācieši, atvaino par tādu gramatiski nepareizu formu, viņi centās noslēgties savās ģimenēs, centās dzīvot savā labklājībā, nodrošināt par katru cenu, lai viņi paliktu šajās labklājības pozīcijās. Nu labi, tas, kas tur notiek tajā sabiedrībā - kaut kādi sprukstiņi raujas pie varas, bet kopumā jau tas mani neskar, jo es vienalga vēlēšanās piedalīšos tajā mērā, ka es vēlēšu par ko es gribu,"vērtē Uldis Tīrons. "Mēs redzam, ka gan politiskā līmenī - tas nozīmē Hitlera nākšanu pie varas - tā piedalīšanās vēlēšanās vai nepiedalīšanās izrādījās pilnīgs bleķis, gan arī tādā ikdienas nozīmē vācieši kā pilsoņi cieta fiasko. Šādā pašā situācijā dzīvo daudzas Eiropas zemes, ieskaitot līdz pat šim brīdim, ja mēs skatāmies uz Slovēniju un Ungāriju, piemēram,. Bet tikpat labi mēs varam skatīties uz Latviju. Proti, cilvēki dzīvo salīdzinoši labi un ir gatavi visu darīt, lai tā varētu turpināt dzīvot, un tas skar tuvākos cilvēkus. Pilsoniski aktīvi ir ļoti maza grupa, un nevajag iedomāties, ka vienreiz iet novēlēt ir viss, ar ko nodarbojas pilsonis normālā demokrātiskā zemē. Nekā tāda nav, ir nepieciešama daudz un dažāda piedalīšanās valsts dzīvē, ieskaitot pārdomas par to, kam tu deleģē pārstāvēt savu viedokli, savu attieksmi, savu sapratni par to, kā būtu jādzīvo. Kas ir tas, kādu daļu brīvības tu upurē sabiedrības labā, nedzīvot tikai un vienīgi sev un vienīgi un tikai žurnālam "Rīgas Laiks" vai kam tamlīdzīgam. Pirms 30 gadiem novembrī sāka iznākt žurnāls "Rīgas Laiks", kam izdevējs bija iecerējis kļūt par ievērojamāko sabiedriski politiskos žurnālus Latvijā. Šo 30 gadu laikā žurnāls ir veidojis sava veida intelektuālās domas vēstures lappusi Latvijā, ir izaugušas vismaz divas paaudzes, kurām daļai šis izdevums kļuvis par tādu institucionālu lietu, citai - par metaforu specifiskai mediju auditorijai. Filozofs Uldis TĪrons ir žurnāla "Rīgas Laiks" galvenais redaktors kopš tā pirmsākumiem. Kā režisors iestudējis vairākas izrādes Jaunajā Rīgas teātrī, bijis arī režisors un scenārists vairākām dokumentālajām filmām. Ja restaurētu jaunāko laiku vēsturi, kas ir tas, kādu Latvijas vēsturi, tavuprāt, ir iespējams rekonstruēt laika posmā no 1993. līdz 2023. gadam. Uldis Tīrons: "Rīgas Laika" iznākšana ir notikums 1993. gadā, bet ja mēs par to runājām kaut kādās pasaules kategorijās, ir ārkārtīgi grūti spriest, tādēļ ka ir notikuši vairāki kari, protams, ka Dvīņu torņu sabrukšana 2001. gadā ir tāds notikums, kuru nav iespējams aizmirst. Es pat zinu, kurā bārā Rīgā sēdēju un dzēru alu ar vienu draugu no Pēterburgas un televīzijā rādīja Dvīņu torņu sabrukumu, kas likās kā kaut kāda "ekšen" filma no Rietumiem. Nevarēju noticēt savām acīm. Tādā veidā pasaule ir izmainījusies ārprātīgi, kaut vai spriežot tikai no "Rīgas Laika" perspektīvas, jo mēs sākām Preses namā, tajā pašā Preses namā, kas tagad tur rēgojās un kur Pīlēns blakus birojus būvēm. Preses namā bija tāda, piemēram, profesija žurnālam, precīzāk, amats, kā ievadītāja. Ttas nozīmē to, ka iesniedz rokrakstus, mašīnrakstā rakstītus, reizēm ar roku, un tie tika ievadīti vienīgajā kompjūteri, kas bija. Nē, bija divi - viens bija ievadīšanai un otrs bija maketēšanai. "Rīgas Laiks" ir nespecializētas žurnāls latviešu valodā, raksta Vikipēdija, kurš regulāri iznāk kopš 1993. gada novembra. "Lai cik amizanti tas izklausītos, ir labi likt uzsvaru uz apzīmējumu nespecializēts, tā "Rīgas Laika" pagājušajā numurā raksta rakstnieks Svens Kuzmins. "Jo varbūt tieši izlocīšanās no specializācijas ir paglābusi "Rīgas Laiku" no pārtapšanas par to, ko mūsdienās sauc briesmīgā vārdā projekts." Uldis Tīrons: Katrā gadījumā "Rīgas Laiks" ir mēms pārmetums visiem tiem, kas ir ērti iekārtojušies dzīvē un kuriem liekās, ka nāve ir tikai pārpratums un tas viņus neskar. Visi cilvēki, kuriem ir šāda neērtības sajūta, lielā mērā var būt pateicīgi par šo neērtības sajūtu arī "Rīgas Laikam", jo viena no "Rīgas Laika" funkcijām, ko tas veiksmīgi ir sasniedzis, ir tāda nemiera izraisīšana cilvēkos. Ir, protams, cilvēki, kas lasa visu laiku, visus 30 gadus, bet to nav daudz. Tu esi vairākkārtīgi teicis, ka valoda ir bezmaz vai pats galvenais. Uldis Tīrons: Šajā gadījumā es esmu Heidegera sekotājs. Atgādināšu viņa teikto, kas kļuvis jau par banalitāti noteiktās aprindā: "Die Sprache ist das Haus des Seins / Valoda ir esamības mājas". Es patiešām domāju, ka viena no "Rīgas Laika" funkcijām un prasmēm, un pieredzēm, lai gan pieredze nav lietojama daudzskaitlī. Bet tagad jau visu drīkst, tāpat kā brīvības un viss kaut kas tamlīdzīgs. Man šķiet, ka šī stāvēšanu sardzē pie valodas cietokšņa... Tas bija vēl padomju laikā, manas dziļi cienītās korektores un redaktores, pat Ļeņina rakstu izdošanā latviešu valodā strādājošās, bija brīnišķīgi profesionāļi. Pat Ļeņina raksti, piemēram, ir ļoti latviski labi izrediģēti. No tiem var mācīties labu latviešu valodu. Uldis Tīrons: Savā ziņā var mācīties labu latviešu valodu, tādēļ ka tur strādāja ļoti kvalificētas vecas korektores. Tas ir pārsteidzoši. Kamēr pašreizējā izdošana vai, piemēram, masu mediju valoda internetā ir vienkārši katastrofa un vajadzētu jau sen pakārties, ja gadījumā mēs domātu, ka tam - valodai - ir kāda nozīme. Valoda ir viens no tiem apsvērumiem, kāpēc cilvēki saka, ka viņi dzīvo Latvijā. Viens no, es nesaku, ka visi. Piemēram, dzimtas kapi, ģimene, draugi, valoda. Ir vienīgā zeme, kur mēs varam runāt latviski. Un kad mēs klausāmies, šie paši cilvēki, kas to saka, kāda ir viņu valoda, kādā veidā viņi neprot izteikt domas, kādā veidā viņi lieto šo valodu, kas ir piesārņota ar milzīgu tehnokrātu spiedienu pašreiz. Bez šaubām, ka viņa [valoda] mainās, bet es esmu par to, ka valodai ir reāli liela loma tajā pasaulē, ar kuru sastopas cilvēks tad, kad viņš ienāk šajā pasaulē. Vairāk viņš attīstās valodā, nekā ģimenē. Ģimene, bez šaubām, arī ir valodas māja, kopumā es domāju, ka "Rīgas Laika" darbs ir, kā izteicās mans kolēģis un draugs Arnis [Rītups], ir pazīt puvušu runu. Tici man, Gint, ka Latvijā no šī viedokļa darba ir atliku likām.